Latvijai jauna valdība

2016. gada 11. februārī Saeima apstiprināja Māra Kučinska (ZZS) veidoto valdību, kas tādējādi aizstāj līdzšinējo Laimdotas straujumas valdību. Par balsoja 60 deputāti, pret bija 32 deputāti (Saskaņa, No sirds Latvijai). Iepriekšējais ZZS pāstāvis, kas vadīja Latvijas valdību bija Indulis Emsis (2004. gadā). Emsis no amata atkāpās un vēlāk tika arī pieķerts ar 10 tūkstošu eiro kukuli Saeimas ēdnīcā un šobrīd ir distancējies no aktīvās politikas. Tā kā jaunajā valdībā ir tie paši politiķi citā fasējumā, būtiskas reformas mēs no tās negaidām. Ir jānāk jaunām asinīm. Iespējams, ka Kaimiņa jaunveidojamā partija pēc pāris gadiem ieviesīs jaunas vēsmas, taču būtu jānodrošina, lai tajā neiestājas diversanti, kas padarītu labo mērķi praktiski nerealizējamu.

Sociālais kapitāls kā pamats tautas attīstībai

Ikvienam no mums, pat tiem, kuriem liekas, ka nepieder nekas ir kapitāls, kura nozīmi līdz galam nojauš tikai retais. Sociālais kapitāls ir kapitāls, kas veidojas no savstarpējās mijiedarbības ar citiem cilvēkiem. Daļēji šis kapitāls tiek iegūts jau no dzimšanas – vecāki, brāļi, māsas, citi radinieki, taču lielā mērā tiek papildināts ar draudzību. Spēja iegūt draugus un būt draudzīgam ar citiem ir sociālā kapitāla pamatu pamats.

Labāk 100 draugi nekā 100 lopi. (folklorizējies sakāmvārds)

Situācijās, kad rodas vajadzība pēc atbalsta, sociālais kapitāls – draugi vai radinieki ir pirmais posms pie kura meklēt palīdzību. Lai sociālais kapitāls darbotos ir svarīgi, lai attiecības tiktu koptas un šeit liela nozīme ir iepriekšējām darbībām. Ja brīdī, kad vajadzīga palīdzība, sazināsieties ar cilvēku, ar kuru attiecības bija vēsas vai nebija vispār, iespēja, ka tiksiet atraidīt būs ļoti augsta.

Kā izmantot sociālo kapitālu tautas attīstībai ?

Latvijā ir viens no zemākajiem politiskās līdzdalības līmeņiem Eiropā. Iedzīvotāji neveido neformālas organizācijas, taču tieši neformālās un nevalstiskās organizācijas ir pamatu pamats stabilai uz tautas attīstību orientētai politiskajai sistēmai. Sanākot kopā domubiedriem tiek apzinātas intereses, izrunāti dažādi jautājumi, izvirzīti mērķi un optimālā gadījumā arī sastādīta rīcības programma. Lai tas viss notiktu, ir jāsper pirmais solis un jāsāk savā starpā vairāk sarunāties. Uzkrājoties sociālajam kapitālam indivīds vai organizācija kļūst spēcīgāks un kļūst gatavāks veikt pārmaiņas ne tikai individuālā, bet arī pašvaldības, reģionālā un vēlāk arī valsts līmenī. Darbība pārnacionālā – starptautiskā līmenī prasa valstisku sviru iegūšanu savā kontrolē, bet Latvijas gadījumā šīs sviras ir pietiekami niecīgas, lai būtiski ietekmētu starptautiskos procesus. Latvijas nostāja ārpolitikā tradicionāli gandrīz visos jautājumos ir bijusi nogaidīt, būt neitrāliem vai pieslieties eiroatlantiskajiem sadarbība partneriem, sevišķi ASV. Šāda nostāja ir saprotama un loģiska, līdz brīdim, kamēr pienāk izšķiršanās par lielākiem jautājumiem un ir citas diskusijas tēma.

Atgriežoties pie sociālā kapitāla, jānorāda, ka ir vērts uzkrāt sociālo kapitālu, jo tā iekrāšana ļauj nodrošināt ne tikai finansiālo labklājību. Viens no spilgtākajiem sociālā kapitāla uzkrāšanas piemēriem nevalstiskā līmenī ir dažādas kriminālās organizācijas, t.sk. itāļu mafija. Šīs organizācijas balstās uz iekšējiem likumiem, dzimtas un klanu saitēm. Nostiprinot sociālo kapitālu ilgstošā periodā šīs organizācijas ir spējušas uzkrāt miljardiem un pat triljoniem eiro un var būtiski ietekmēt arī notikumus nacionālā un pārnacionālā līmenī. Brīdī, kad kontrole pār finanšu resursiem sasniedz noteiktu līmeni pastāv iespēja atteikties no nepieciešamības pēc sociālā kapitāla nodrošinātājiem. Ja tas notiek, tad vidējā termiņā un ilgtermiņā ietekmes zaudēšana ir praktiski nenovēršama, jo apakšā jau sāks veidoties citas neformālās organizācijas. Varas saglabāšanas un uzurpēšanas tehnoloģijas arī ir atsevišķa diskusija, taču vismaz pašreizējā vēstures periodā ir akūta nepieciešamība pēc Latvijas iedzīvotāju sociālā kapitāla nostiprināšanas un veicināšanas.

Mums ir jāatsakās no individuālās domāšanas un jāsāk par prioritārajām izvirzīt tautas kopējās vērtības. Tikai ar šādu pieeju mēs varam nodrošināt Latvijas tautas kā politiska subjekta pašreizējā veidolā un etniskajā proporcijā kontinuitāti.

Programma

Pirms sākt pārmaiņas, ir svarīgi sagatavot plānu vai programmu reformu īstenošanai. Tas ir spēkā individuālā, pašvaldības, reģionālā, valsts un arī pārnacionālā līmenī. Plāna īstenošanas gaitā neizbēgami būs jāveic korekcijas, taču darboties vispār bez programma ir mazākais bezatbildīgi, bet biežāk bīstami.

Ja mēs nezinām uz kurieni mēs ejam, mēs nevaram tur nokļūt.

Kā veidot rīcības programmu ?

Sastādot programmu, ir jāveic mērķu un uzdevumu analīzi. Uzsvars ir jāliek uz būtiskākajiem uzdevumiem, sekundāros un papilduzdevumus atstājot vēlākam laikam. Veicot uzdevumu prioritizāciju, ir jāņem vērā risku un zaudējumu analīze. Ja viena mērķa sasniegšanai tiek upurēti visi pārējie mērķi, tad neizdošanās gadījumā tiek zaudēts pilnīgi viss. No otras puses, ir lietas un darbības, kuru realizācija var būt svarīgāka par visu pārējo. Kādu ceļu šajā brīdī īet, ir atkarīgs no vērtībām un garaspēka. Neviena no izvēlēm nevar tikt uzskatīta par labāku, jo vērtējums šajā gadījumā izriet no subjekta īpašībām un vērtību orientācijām. Būs situācijas, kad pamatmērķa atvirzīšana ļaus sasniegt pārējos mērķus un pietuvinās arī pamatmērķa realizācijai. Citās situācijās atteikšanās no sekošanas sākotnējem ideāliem, lai panāktu kompromisus mazāk svarīgos jautājumos novedīs pie subjekta diskreditācijas, tādējādi iznīcinot iespējas sasniegt jebkuru no mērķiem, bet vidējā termiņā padarīs mērķu realizāciju neiespējamu. Lai arī nākotnes prognozes ir nepieciešamas, tomēr notikumu attīstībā var ienākt sākotnēji nezināmi mainīgie. Šādas sakarības ir novērojamas politikā, kur politiķi vienmēr rīkojas ierobežotas informācijas apstākļos, taču vienlaikus ir spēkā arī uzņēmējdarbībā un jebkura indivīda dzīvē. Neviens no mums nevar garantēt, ka pēc 10 minūtēm vēl būs dzīvs. Protams, iespēja, ka būsim dzīvi īsā laika periodā vienmēr ir augstāka nekā ilgtermiņā, taču garantēt to nav iespējams.

Varam secināt, ka programmas sastādīšana ir svarīga un vajadzīga, taču tās realizācijas gaitā būs vajadzīgas korekcijas. Izvēloties mērķus, ir jāvērtē to sasniegšanai nepieciešamie resursi un iespējas, vienlaikus neatsakoties no savas iekšējas pārliecības. Iepriekšējā rakstā jau aplūkojām nepieciešamību pēc jaunas valsts bankas, kā rezultātā gan privātpersonām, gan uzņēmējiem kļūtu pieejamāki kredīti, kas veicinātu valsts tālāku izaugsmi. Valsts bankas izveidei būtu jāsāk ar ekspertu darba grupas sanāksmi, kas nospraustu tālākus mērķus bankas attīstībai un izveidei. Pēc ziņojuma sagatavošanas būtu jāveic saskaņošana ar Ekonomikas un Finanšu ministriju un tālāk tas jāvirza apstiprināšanai Ministru kabinetā. Lai atvieglotu procesu, viena no ministrijām, vēlams Finanšu ministrija, arī varētu uzņemties procesa vadību. Lai tas realizētos dzīvē būtu vajadzīga politiska griba to izdarīt, jo pat viens nozares ministrs varētu nebūt pietiekami spēcīgs, lai šādu iniciatīvu izbīdītu, ņemot vērā, ka bankas sākotnējā izveidē ir jāiegulda daudzi miljoni eiro. Pēc bankas nodibināšanas būtu iespējams izveidot atvieglotus nosacījumus valsts un pašvaldību, kā arī to uzņēmumu kontu atvēršanai un naudas plūsmām šajā bankā. Rezultātā valstij svarīgie resursi būtu droši noglabāti vienā valsts bankā un nevarētu atkārtoties Parex krīzes notikumi. Jāatceras, ka viens no argumentiem par labu bankas glābšanai bija nepieciešamība saglabāt valsts un pašvaldību noguldīto naudu šajā bankā. Attiecībā uz Krājbanku šāda metode netika pielietota un daudzas pašvaldības un valsts uzņēmumi savus līdzekļus tik tiešām arī zaudēja.

Secinājumi

Nobeigumā – pats svarīgākais programmas veidošanā un īstenošanā ir griba. Griba veidojas no domu plūsmas, bet domas no iepriekš uzņemtās informācijas. Ja vēlamies, lai valstī būtu godprātīgi valstsvīri, ir svarīgi, lai mēs tādus izaudzinātu. Šajā brīdī parādās katra personīgā atbildība. Ja nejūtaties pietiekami spēcīgi, lai paši īstenotu pārmaiņas, māciet bērnus par cilvēkiem, kas to varēs izdarīt. Lai tas izdotos ir svarīgi rādīt labu piemēru, jo bērni mācās tikai no vecākiem un apkārtējās vides. Līderi, vadītāji, kas spējīgi pagriezt tautas likteņus piedzimst reti un pārvar daudzus šķēršļus, lai realizētu savus mērķus. Latvija vēl gaida pārmaiņu iniciatorus. Iespējams, ka viņi ir kaut kur tepat blakus un tikai gaida īsto brīdi, lai sāktu darboties. Laiks rādīs.

Reformas Latvijas banku sistēmā

Latvijas iedzīvotāji jau ir pieraduši pie komercbanku sniegtajiem pakalpojumiem, kas ļauj gan iegādāties jaunu mājokli, gan aizņemties patēriņa vajadzībām, gan saņemt finansējumu uzņēmējdarbības uzsākšanai. Ja pirmos divus pakalpojumus piedāvā tikai komercbankas, tad pēdējo – atbalstu uzņēmējdarbībai nodrošina arī valstij piederošā Latvijas Attīstības finanšu institūcija ALTUM. Altum turpina kādreizējās Hipotēku un zemes bankas iesākto, taču vairs neizsniedz hipotekāros kredītus un nepiedāvā auto līzinga pakalpojumus.

Hipotēku bankas vēsture

Latvijas Hipotēku un zemes banka (turpmāk – Hipotēku banka) tika dibināta 1993. gadā un pilnībā piederēja Latvijas valstij. Dažus gadus vēlāk hipotēku bankai tika pievienota Latvijas lauksaimniecības finanšu sabiedrība. Jaunajā kapacitātē Hipotēku banka izsniedza aizdevumus, kuriem finansējumu piešķīra Pasaules banka. Kopumā Hipotēku bankai bija varākas funkcijas – mazo un vidējo uzņēmumu kreditēšana, hipotekārā kreditēšana un hipotekāro ķīlu zīmju emisija. Banka atbalstīja lauksaimniecības nozares attīstību, sieviešu – uzņēmējdarbības uzsācēju finansēšanu u.c. sabiedriski svarīgas jomas. 2009. gadā Parex krīzes ietekmē valdība parakstīja rīkojumu, kas paredzēja pārveidot Hipotēku banku par Attīstības banku, pārtraucot tās līdzdalību komercbanku sektorā. Lēmums tika pieņemts, kā daļa no vienošanās ar starptautiskajiem aizdevējiem – Starptautisko valūtas fondu un Eiropas Komisiju. Kopumā Latvija aizņēmās 4,5 miljardus eiro un procentos joprojām ik gadus maksā vairākus simtus miljonus eiro, nedzēšot parāda pamatsummu.

Nepieciešamība pēc jaunas valsts Bankas

Šobrīd Latvijas iedzīvotājiem nav iespējams aizņemties naudu no valsts. Hipotēku banka tās kādreizējā veidolā ir zudusi, arī valstij piederošā banka Citadele tika pārdota par sviestmaizi. Tas viss rada nepieciešamību pēc jaunas valsts komercbankas izveides, kas konkurētu ar tirgū jau esošajām skandināvu un krievu komercbankām. Šobrīd nav loģiska pamatojuma tam, ka iedzīvotāji nevar aizņemties vai noguldīt naudu valsts kredītiestādē un ir spiesti apgrozīt līdzekļus, izmantojot ārvalstu komersantus. Šāda situācija ir ne tikai nesaimnieciska, bet arī rada valstij reālus zaudējumus. Nav noslēpums, ka komercbanu sektors ik gadu nopelna vairākus simtus miljonus eiro. Daļu no šīm summas neapšaubāmi dod nerezidentu apkalpošana un šo sektoru valsts nevarētu apkalpot tā apšaubāmā rakstura dēļ. Otra puse, turpretim ir Latvijas pilsoņu ieguldījumi, kreditēšana, kontu apkalpošana un pārskaitījumu veikšana. Nebūtu pārlieku ambiciozi apgalvot, ka valsts varētu pārņemt vismaz 40% no privātpersonu apkalpošanas, neradot monopolstāvokli, bet paņemot daļu no peļņas valsts vajadzībām.

Papildus labums, ko dotu valsts bankas izveide būtu aktīvāka uzņēmējdarbības kreditēšana un lielāka konkurence par aizdevumu izsniegšanu uzņēmējiem. Tas ļautu samazināt cenas par finanšu resursu izsniegšanu un veicinātu Latvijas ekonmikas straujāku augšupeju. Lai arī lielāko komercbanku vadītāji presē apgalvo, ka būtu laimīgi kreditēt vairāk uzņēmējus, tomēr mēs zinām, ka reālā pasaulē vārdi ne vienmēr saskan ar darbiem. Reti, kurš uzņēmējs ir gatavs ieķīlāt visu savu īpašumu vai aktīvus, lai aizņemtos no bankas salīdzinoši nelielas summas uzņēmējdarbības attīstīšanai. Valsts varētu sniegt ieguldījumu samazinot šo prasību līmeni. Arī situācijās, kad tiek prasīta kāda uzņēmuma maksātnespēja, ne vienmēr tas ir pamatoti. Ir reizes, kad daudz lielāku ieguvumu varētu dot uzņēmējdarbības nostiprināšana, jo tādā veidā tiktu saglabātas darba vietas lauku reģionos. No komercbanku viedokļa šāda pretimnākšana var izrādīties lieka greznība. No valsts skatu punkta dzīvības saglabāšana lauku reģionos izmaksā nesalīdzināmi dārgāk nekā lielo uzņēmumu attīstība un kaut neliela subsidēšana. Šobrīd apstākļos, kad tirgū valda komercbanku diktāts un naudas saņemšanai ir vajadzīgs ārvalstu kredītiestāžu atbalsts, iedzīvotāji nereti uzskata, ka ātrie kredīti vai krieviem  быстрые кредиты un citiīstermiņa aizdevumi ir labākais risinājums. Tā kā procentu likmes šim finanšu pakalpojumam ir nesamērīgi augstas un nebanku aizdevēji ik gadu nopelna Latvijā vien vairāk kā 100 miljonus eiro, ir skaidrs, ka arī šajā lauciņā valsts varētu spēlēt savu lomu. Mikrokreditēšanas programmas nebūtu jaunās valsts bankas uzmanības fokuss, taču būtu iespējams ieviest kredītlīnijas pakalpojumus katram Latvijas pilsonim, ņemot vērā viņa ienākumus un līdzšinējo sadarbību ar valsts institūcijām un privātajiem uzņēmumiem. Ja šāda pieeja izrādītos maldīga, būtu iespējams ieviest kreditēšanas nosacījumus ar atvieglotiem nosacījumiem, izmantojot pašvaldību veidotus atbalsta instrumentus. Kopumā varam secināt, ka iespējas izvērsties šajā jautājumā būtu plašas un Latvijas valdībai atliek vien rīkoties, lai palielinātu savas valsts iedzīvotāju labklājību.

 

Saeimas vēlēšanas

Latvijas Republikā Saeima ir galvenā likumdošanas institūcija. Tās kompetencē ir likumprojektu izskatīšana trīs lasījumos un virzīšana apstiprināšanai valsts prezidentam. Valsts prezidentam ir tiesības lūgt Saeimai kādu likumprojektu pārskatīt, ja tas nav pietiekami kvalitatīvs. Saeima var ignorēt prezidenta iniciatīvu un šādā variantā prezidentam tas ir jāapstiprina sākotnējā redakcijā. Tiesa, ņemot vērā prezidenta institūcijas ietekmi prezidenta rekomendācijas, lielākoties, tiek ņemtas vērā.

Kad notiek Saeimas vēlēšanas ?

Latvijas Republikas Saeimas vēlēšanas notiek reizi četros gados, oktobra pirmajā sestdienā. Vēlēšanās var piedalīties visi balstiesīgie pilsoņi, t.i. tie, kas sasnieguši 18 gadu vecumu, nav psihiski slimi un neatrodas cietumā. Dalība vēlēšanās ir iespējama jebkurā vēlēšanu apgabalā. Kopumā Latvija ir sadalīta piecos vēlēšanu apgabalos – Rīga, Kurzeme, Latgale, Vidzeme un Zemgale.

Saeimas vēlēšanās tiek balsots par politiskajām partijām, nevis konkrētiem cilvēkiem. Vēlētājiem ir iespēja ievilkt plusiņu vai izsvītrot sev tīkamos vai gluži pretēji netīkamos kandidātus. Plusiņu un svītrojumu skaits var ietekmēt to, kuri deputātu amata kandidāti tiek ievēlēti. Tajā pat laikā galvenais, kas jāatceras – vēlētāji balso par partijām. Ievēlētie deputāti ir šo partiju pārstāvji un realizē partijas programmā norādītās intereses. Vienlaikus deputātiem ir iespēja izstāties no saraksta un turpināt strādāt Saeimā kā neatkarīgiem deputātiem. Tas nav labi, taču reizēm tā notiek.

Cik ilgi norisinās vēlēšanas ?

Saeimas vēlēšanas norisinās no plkst. 7.00 līdz plkst. 20.00 oktobra pēdējā sestdienā. Vēlētājiem, kas nevar apmeklēt iecirkni konkrētajā laikā ir iespēja nodot balsti vairākas dienas iepriekš. Tie Latvijas pilsoņi, kas dzīvo ārpus valsts robežām var nobalsot arī sev tuvākajā balsošanas iecirknī ārvalstīs vai balsot par pastu. Vēlēšanu norises kārtība un iecirkņu atrašanās vietas ir atspoguļotas Centrālās Vēlēšanu komisijas mājaslapā.

Vai es varu kļūt par deputāta amata kandidātu ?

Pretendētu uz deputāta amatu var ikviens, kas sasniedzis 21 gadu vecumu un atbilst likuma prasībām. Kandidēt individuāli nav iespējams. Lai varētu piedalīties vēlēšanās kā deputātu amata kandidāts ir jāiestājas kādā partijā un jāpanāk, ka partija iekļauj tevi deputātu amata kandidātu sarakstā kādā no pieciem vēlēšanu apgabaliem.

Kopējais deputātu skaits Latvijas Republikas Saeimā ir 100. Lai Saeimā iekļūtu kāda partija tai ir jāsavāc vismaz 5% no visu vēlēšanās nodoto balsu kopskaita.

Vai es varu iemest vēlēšanu kastē tukšu aploksni ?

Jā, Tu to vari darīt, bet tas būtu tas pats, kas vienkārši nepiedalīties vēlēšanās vai iemest savu aploksni miskastē. Ja domā, ka šādā veidā paud savu attieksmi un kāds to sadzirdēs, Tu maldies. Šādas nevardarbīgā protesta akcijas interesē tikai žurnālistus un reizēm studentus.

Vai es varu nepiedalīties vēlēšanās ?

Jā, dalība Saeimas vēlēšanās nav obligāta. Atsevišķās valstīs dalība ir obligāta un tiem, kas nepiedalās tiek noteikti simboliski sodi. Svarīgākais – no tavas balss var būt atkarīgs, kas pārstāvēs Latviju nākamos četrus gadus. Esi atbildīgs. Domā par ko balso.

Latvijas politiskā sistēma

Latvija ir demokrātiska, parlamentārā republika. Visa vara Latvijas republikā pieder Latvijas tautai, kas to realizē ievēlot 100 deputātus Latvijas Republikas Saeimā. Deputāti izvirza un ievēl valsts prezidentu, kurš savukārt izvirza premjerministru. Gan prezidents, gan premjerministrs var nebūt no Saeimas deputāti. Izvirzītais premejerministra amata kandidāts sastāda Ministru kabinetu un cenšas iegūt deputātu atbalstu. Ja tas izdodas Ministru kabinets ir uzskatāms par apstiprinātu un var sākt strādāt. Ministru kabinets ir galvenā izpildvara, taču praksē vismaz Latvijas situācijā ir ar lielāku ietekmi nekā pati Saeima. Šī iemesla dēļ ir svarīgi ievēlēt tādu premjerministru, kas kalpo tautas interesēm.

Paralēli Latvijas politiskā vēsture apliecina, ka premejerministra amats nav stabils. Premjers var zaudēt savu amata pozīciju brīdī, kad tas zaudē deputātu un to pārstāvošo politisko partiju atbalstu. Deputāti var izteikt neuzticību prmejeram, nobalsot par to un premjerministrs zaudē savu amatu. Kad tas ir noticis riņa dancis sākas no jauna. Prezidenets izvirza jaunu premejerministra amata kandidātu, tas sastāda kabinetu un cenšas iegūt deputātu atbalstu.

Neatkarīgās Latvijas Otrās Republikas vēsturē mēs esam redzējuši daudzus premejerministrus un vēll vairāk kandidātus. Ne visiem izdodas iegūt atbalstu no deputātiem. Lai nerastos vajadzība pēc ilgstošiem meklējumiem, prezidents pirms kandidāta izvirzīšanas veic konsultācijas ar partijām, lai noskaidrotu, vai tās gatavojas atbalstīt virzāmo kandidātu. Tā kā prezidentam šajā procesā ir īpaša loma, partijas vēlas prezidenta amatā iebīdīt savu kandidātu, lai tas vēlāk varētu palīdzēt realizēt tām savas intereses.

Vērts atzīmēt ka jau pēc politoloģijas teorijas partijas pārstāv noteiktas intereses. Tā tas ir arī Latvijas gadījumā, līdz ar to nevajadzētu brīnīties, ka Zaļo un Zemnieku savienība pārstāv lielzemnieku intereses. Tiesa, šo zemnieku mērogs reizēm pārsniedz kādreizējās vācu muižniecības zemju meŗogu. Vienlaiku Saskaņas centrs pārstāv krievu intereses un Saeimā runā, galvenokārt, par mazākumtiesību interešu aizstāvību. Šobrīd Latvijas valsts prezidents ir R. Vējonis, kas tika ievēlēts no Zaļo un Zemnieku Savienības kandidātu saraksta, apsteidzot savu konkurentu, ko izvirzīja (Visu Latvijai/TB LNNK) E. Levitu.

Turpmākajās publikācijās iepazīstināsim ar citiem Latvijas politiskās sistēmas aspektiem.