Vai būs jaunas vēlēšanas?

2018. gadā notikušās Saeimas vēlēšanas pagaidām izskatās pē vienām no neveiksmīgākajām kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas. Saeimā ir iekļuvušas tik daudz partijas, ka katra velk deķi uz savu pusi un izskatās, ka vienoties par veicamajiem darbiem nespēs. Katra vēlas būt noteicēja un katra grib kļūt par valdības veidošanas pamatu. Dažas turpretim nav gatavas savā starpā sadarboties. 

Iespējams, viens no risinājumiem varētu būt ārkārtas vēlēšanas, lai tauta vēlreiz pārdomā savas izvēles un pieņem lēmumu, balstoties uz pēdējos mēnešos plašsaziņas līdzekļos redzētā. Ja privātā sfērā mēs varam izvēlēties vienu vai otru preču piegādātāju vai pakalpojumu sniedzēju, tad politikā tā nemēdz būt. Pēc izvēles izdarīšanas, ja vien Saeima netiek atlaista ir jāsadzīvo ar sasniegto rezultātu un tas var būt gan labs, gan mazāk labs. Šeit mēs nevaram pārgriezt radio no vienas stacijas uz citu. Ja apnīk klasiskā mūzika, nevaram pārgriezt uz pop mūziku vai rokmūziku, no superfm Latvijā uz power hit radio Lietuvā, no latviešu hitiem un pasaules mūziku. Vēlēšanās pieņemtie lēmumi ir spēkā 4 gadi un tieši tādēļ izvēle ir tik grūta. Spriežot pēc vēlēšanu rezultātiem, gandrīz puse Latvijas vēlētāju nebija gatavi pieņemt lēmumu vai nebija laicīgi gatavojušies un bija izņēmuši tikai ID kartes. Kā zināms Saeimas vēlēšanās var balstot tikai ar pasi vai ID karti + vēlētāja apliecību, ko var saņemt tikai tajā iecirknī, kur izdota pase. Tas automātiski nozīmē, ka liela daļa ārzemēs dzīvojošo latviešu nevarēja nobalsot par sev tīkamo partiju, jo gluži vienkārši viņiem nebija pase. 

Valsts prezidents R. Vējonis tagad darītu prātīgi, ja izlemtu rīkot referendumu par Saeimas atlaišanu. Tas izmaksātu vienu, divus miljonus, bet rezultātā mēs, visicamāk, iegūtu kvalitatīvāku Saeimas sastāvu, jo daļa no jaunajām partijām jau ir pārādījušas, ka nevēlas sadarboties un grib torpedēt valdības veidošanu sev vien zināmu motīvu vadītas. Katra no tām atrod savus argumentus savai rīcībai, bet fakts paliek fakts, ka saskaņa viņu starpā nav un šeit es nedomāju partiju Saskaņa, bet saticību.

Vēlēšanu rezultāti liecina, ka Latvijas sabiedrība vēlas pārmaiņas, bet nav spējīga vienoties par šo pārmaiņu raksturu. Tāpat tie apliecina, ka ir ļoti daudz cilvēki, kas uzskata, ka viņu balsij nav nekāda nozīme un rezultātā ieguvēji ir tie, kas skaļāk kliedz, nevis tie, kas dara reālu darbu. Iespējams, ka labāka rezultāta sasniegšanai mums būtu jāmaina pašreizē spēkā esošais vēlēšanu likums, paceļot barjeru no 5% līdz 10%. Šādos apstākļos mazās partijas būtu spiestas apvienoties un vēlētāji padomātu divreiz par kuru no partijām balsot, lai neizmestu savu balsi vējā. 

Pašvaldību vēlēšanas tuvojas

Aptuveni pēc gada Latvijā sāksies kārtējās pašvaldību vēlēšanas. Vai Tu jau zini par ko balsosi ? Rīgā Ušakovs paliks pie varas, jo krievi balso par viņu, neskatoties ne uz ko, jo viņš gluži vienkārši ir krievs. Arī daļa latviešu pensionāru patīk iznesīgais krievu jaunietis pusmūža vīrietis, kas ļauj vizināties trolejbusos bez maksas. Ja Tu nedzīvo Rīgā tavai balsij būs lielākaj jēga nekā Rīgā. No otras puses, tavai balsij būs jēga jebkurā gadījumā, jo tā noteiks, kurš par tavu naudu varēs sēdēt mīkstā krēslā un strādāt ar skatu uz Daugavu.

Ja vēl nezini par ko balsot, sāc piefiksēt favorītus un skaties, ko viņi dara un, ko sola. Teiktais un padarītais nereti ir kā diena pret nakti. Domā līdzi.

Cik maksā tava brīvība ?

Latvijas neatkarība ir vērtība pati par sevi, jo varam runāt savā valsts valodā un rīkoties pēc saviem ieskatiem. Diemžēl lielajā pasaulē pilnīga rīcības brīvība pat suverēnai valstij nav iespējama un esam atkarīgi no  dažādu lielvalstu, alianšu un savienību savstarpējām attiecībām. Atjaunojot savu valsti, mēs gājām ar lozungu – kaut pastalās, bet brīvi. Diemžēl reālā dzīvē pastalas ir laba lieta, bet ilgtermiņā ir vajadzīgs arī, kas vairāk. Saskaroties ar tirgus ekonomikas situāciju un nevienlīdzīgu labumu sadali, daudzi zaudēja ilūzijas par savu, idēalo valsti. Pamazām radās apjausma, ka brīvība pati par sevi nav galamērķis, bet tikai līdzeklis, lai sasniegtu savus mērķus.

Šobrīd no Latvijas ir aizbraukuši vairāki simti tautiešu un var rasties sajūta, ka viss ir slikti. Nevajag noskumt. Ja šie cilvēki vēlētos, viņi varētu atgriezties un dzīvot tēvzemē, taču komforta un nodrošinājuma līmenis ir krietni augstāks jaunajā mītnes zemē. Var gausties par to, ka citur viss ir labāk, bet jāsaprot, ka rietumeiropas valstis savu turību un labklājību ir uzkrājušas gadsimtu gaitā, bet mēs esam spiesti sākt no sliktākām pozīcijām.

Aizbraucot lielai daļai darbaspējīgo iedzīvotāju, iespējas uz uzlabojumiem palikušajiem ir mazākas un progress būs lēnāks. Lai notiktu attīstība ir vajadzīgs noteikts iedzīvotāju skaits. No otras puses, Igaunijā cilvēku skaits ir krietni mazāks, bet viņu IKP ir gandrīz divas reizes lielāks. Tas nozīmē, ka ir problēmas ar nodokļu iekasēšanu vai mūsu efektivitāti un spēju pašorganizēties.

Nevajag vainot tikai politiķus un uzņēmējus. Protams, viņu lēmumi varētu būt pārdomātāki, bet vienlaikus jāsaprot, ka mums situācija ir labāka kā lielākajā daļā pasaules valstu. Ja redzat iespējas uzlabot Latviju, dariet to. Neskatieties seriālus un nerakstiet komentārus internetā. Darbojaties. Ja pietrūkst nauda, meklējiet papildus darbu vai izdomājiet kādu citu veidu kā nopelnīt. Nenoliegsim, ir Latvijā cilvēki, kuri ir iegrābušies aizdevumos, bet grib, lai viņiem kredīts ar sliktu kredītvēsturi tiktu pienests uz zelta paplātes. Aizmirstiet. Aizņemšanās nav veids kā tikt pie turības. Ja vēlaties kļūt turīgi, veidojiet uzkrājumus, strādājiet vairāk un gudrāk kā citi. Apstākļos, kad naudas trūkums ir akūts ir skaidrs, ka ir, kas jāmaina savā dzīvē. Daudzi šādā situācijā izvēlas emigrēt, jo ārzemēs sola maksāt vairāk, bet padomājiet, kas Jūs būsiet ārzemēs. Pat krievi nevar asimilēties Latvijā, lai arī dzīvo šeit jau otrajā, trešajā paaudzē. No latviešu puses viņi tiek uzlūkoti bieži ar nepatiku. Nedomājiet, ka Vācijā, Anglijā vai Īrijā uz Jums kāds skatīsies saprotošāk. Šī iemesla dēļ darbs ārzemēs ir kā īstermiņa variants, sevišķi, ja Jums ģimenē ir mazi bērni un vēlaties, lai viņi zinātu senču tradīcijas un latviešu valodas.

Brīvības cena ne vienmēr ir uzreiz skaidri saprotama. Mēs zinām, ka kunksēt un novelt vainu uz valdošajiem ir viegli. Tas neprasa piepūli un neliek atsāt savu komforta zonu. Ārvalstu pieredze tomēr ir apliecinājusi, ka pozitīvas pārmaiņas valstī nes tikai aktīva pilsonisā sabiedrība vai spēcīgs vadonis. Otro mēs pagaidām neesam ieraudzījuši, bet pilsonisko sabiedrību mēs varam stipirnāt. Aizdevumi internetā nepalīdz to izdarīt, bet saruna ar draugiem un kopēja apvienošanās mērķu sasniegšanai gan.

Pārbaudiet, cik maksā Jūsu brīvība Latvijā. Parādiet, ka tā Jums ir svarīga un sāciet rīkoties. Ja neziniet kā, atrodiet kādu nevalstisko organizāciju, kas rūpējās par Jums svarīgiem jautājumiem. Sākotnēji tas var būt lokāls jautājums, kas ir aktuāls tikai nelielam iedzīvotāju skaitam. Kad gūsiet pieredzi, varat pāriet uz lielākiem ūdeņiem. Otrs variants ir sākt darboties uzreiz. Iestājieties kādā pārtijā, kas liekas sirdij tuvāka un mēģiniet ietekmēt procesus no iekšienes. Tas ir izdarāms. A. Kaimiņš jau ir pierādījis, ka spēj pulcināt lielu atbalstītāju skaitu un ir gatavs pārmaiņām. Ja viņš nepatīk, meklējiet kādu citu, bet darbojieties. Tu esi Latvija.

Kam pieder valsts

Artusa Kaimiņa spēja piesaistīt sekotājus un vēlme uzlabot situāciju valstī ir novedusi pie jaunas partijas – Kam pieder valsts dibināšanas. Ņemot vērā pēdējo Saeimas vēlēšanu rezultātus, kur Artus Kaimiņš spēja viens pats ievilkt Saeimā Reģionu partiju ir skaidrs, ka partija Kam pieder valsts pārvarēs 5% robežu un iekļūs Saeimā. Savienojumā ar Vienotības vājajiem, agonējošiem rezultātiem un uzticības kritumu varam prognozēt, ka Artusa partija iegūs vismaz 15% vēlētāju atbalstu. Tas būs pietiekami, lai iekļūtu koalīcijā, bet pārāk maz, lai realizētu reālas pārmaiņas, jo tas būtu iespējams vien gūstot vairākumu. Teorētiski iespējams, ka fundamentālas pārmaiņas varētu realizēt kopā ar Visu Latvijai atbalstu, taču jāatceras, ka šī partija ir hibrīdveidojums, jo tajā joprojām ir liela daļa veco TB/LNNK pārstāvju, kas sevi ir pamatīgi diskreditēšani gan ar Abrenes atdošanu (līgumu parafēja Krasts, gan maksātnespējas administratoru skandāliem).

Latvijai jauna valdība

2016. gada 11. februārī Saeima apstiprināja Māra Kučinska (ZZS) veidoto valdību, kas tādējādi aizstāj līdzšinējo Laimdotas straujumas valdību. Par balsoja 60 deputāti, pret bija 32 deputāti (Saskaņa, No sirds Latvijai). Iepriekšējais ZZS pāstāvis, kas vadīja Latvijas valdību bija Indulis Emsis (2004. gadā). Emsis no amata atkāpās un vēlāk tika arī pieķerts ar 10 tūkstošu eiro kukuli Saeimas ēdnīcā un šobrīd ir distancējies no aktīvās politikas. Tā kā jaunajā valdībā ir tie paši politiķi citā fasējumā, būtiskas reformas mēs no tās negaidām. Ir jānāk jaunām asinīm. Iespējams, ka Kaimiņa jaunveidojamā partija pēc pāris gadiem ieviesīs jaunas vēsmas, taču būtu jānodrošina, lai tajā neiestājas diversanti, kas padarītu labo mērķi praktiski nerealizējamu.

Sociālais kapitāls kā pamats tautas attīstībai

Ikvienam no mums, pat tiem, kuriem liekas, ka nepieder nekas ir kapitāls, kura nozīmi līdz galam nojauš tikai retais. Sociālais kapitāls ir kapitāls, kas veidojas no savstarpējās mijiedarbības ar citiem cilvēkiem. Daļēji šis kapitāls tiek iegūts jau no dzimšanas – vecāki, brāļi, māsas, citi radinieki, taču lielā mērā tiek papildināts ar draudzību. Spēja iegūt draugus un būt draudzīgam ar citiem ir sociālā kapitāla pamatu pamats.

Labāk 100 draugi nekā 100 lopi. (folklorizējies sakāmvārds)

Situācijās, kad rodas vajadzība pēc atbalsta, sociālais kapitāls – draugi vai radinieki ir pirmais posms pie kura meklēt palīdzību. Lai sociālais kapitāls darbotos ir svarīgi, lai attiecības tiktu koptas un šeit liela nozīme ir iepriekšējām darbībām. Ja brīdī, kad vajadzīga palīdzība, sazināsieties ar cilvēku, ar kuru attiecības bija vēsas vai nebija vispār, iespēja, ka tiksiet atraidīt būs ļoti augsta.

Kā izmantot sociālo kapitālu tautas attīstībai ?

Latvijā ir viens no zemākajiem politiskās līdzdalības līmeņiem Eiropā. Iedzīvotāji neveido neformālas organizācijas, taču tieši neformālās un nevalstiskās organizācijas ir pamatu pamats stabilai uz tautas attīstību orientētai politiskajai sistēmai. Sanākot kopā domubiedriem tiek apzinātas intereses, izrunāti dažādi jautājumi, izvirzīti mērķi un optimālā gadījumā arī sastādīta rīcības programma. Lai tas viss notiktu, ir jāsper pirmais solis un jāsāk savā starpā vairāk sarunāties. Uzkrājoties sociālajam kapitālam indivīds vai organizācija kļūst spēcīgāks un kļūst gatavāks veikt pārmaiņas ne tikai individuālā, bet arī pašvaldības, reģionālā un vēlāk arī valsts līmenī. Darbība pārnacionālā – starptautiskā līmenī prasa valstisku sviru iegūšanu savā kontrolē, bet Latvijas gadījumā šīs sviras ir pietiekami niecīgas, lai būtiski ietekmētu starptautiskos procesus. Latvijas nostāja ārpolitikā tradicionāli gandrīz visos jautājumos ir bijusi nogaidīt, būt neitrāliem vai pieslieties eiroatlantiskajiem sadarbība partneriem, sevišķi ASV. Šāda nostāja ir saprotama un loģiska, līdz brīdim, kamēr pienāk izšķiršanās par lielākiem jautājumiem un ir citas diskusijas tēma.

Atgriežoties pie sociālā kapitāla, jānorāda, ka ir vērts uzkrāt sociālo kapitālu, jo tā iekrāšana ļauj nodrošināt ne tikai finansiālo labklājību. Viens no spilgtākajiem sociālā kapitāla uzkrāšanas piemēriem nevalstiskā līmenī ir dažādas kriminālās organizācijas, t.sk. itāļu mafija. Šīs organizācijas balstās uz iekšējiem likumiem, dzimtas un klanu saitēm. Nostiprinot sociālo kapitālu ilgstošā periodā šīs organizācijas ir spējušas uzkrāt miljardiem un pat triljoniem eiro un var būtiski ietekmēt arī notikumus nacionālā un pārnacionālā līmenī. Brīdī, kad kontrole pār finanšu resursiem sasniedz noteiktu līmeni pastāv iespēja atteikties no nepieciešamības pēc sociālā kapitāla nodrošinātājiem. Ja tas notiek, tad vidējā termiņā un ilgtermiņā ietekmes zaudēšana ir praktiski nenovēršama, jo apakšā jau sāks veidoties citas neformālās organizācijas. Varas saglabāšanas un uzurpēšanas tehnoloģijas arī ir atsevišķa diskusija, taču vismaz pašreizējā vēstures periodā ir akūta nepieciešamība pēc Latvijas iedzīvotāju sociālā kapitāla nostiprināšanas un veicināšanas.

Mums ir jāatsakās no individuālās domāšanas un jāsāk par prioritārajām izvirzīt tautas kopējās vērtības. Tikai ar šādu pieeju mēs varam nodrošināt Latvijas tautas kā politiska subjekta pašreizējā veidolā un etniskajā proporcijā kontinuitāti.

Programma

Pirms sākt pārmaiņas, ir svarīgi sagatavot plānu vai programmu reformu īstenošanai. Tas ir spēkā individuālā, pašvaldības, reģionālā, valsts un arī pārnacionālā līmenī. Plāna īstenošanas gaitā neizbēgami būs jāveic korekcijas, taču darboties vispār bez programma ir mazākais bezatbildīgi, bet biežāk bīstami.

Ja mēs nezinām uz kurieni mēs ejam, mēs nevaram tur nokļūt.

Kā veidot rīcības programmu ?

Sastādot programmu, ir jāveic mērķu un uzdevumu analīzi. Uzsvars ir jāliek uz būtiskākajiem uzdevumiem, sekundāros un papilduzdevumus atstājot vēlākam laikam. Veicot uzdevumu prioritizāciju, ir jāņem vērā risku un zaudējumu analīze. Ja viena mērķa sasniegšanai tiek upurēti visi pārējie mērķi, tad neizdošanās gadījumā tiek zaudēts pilnīgi viss. No otras puses, ir lietas un darbības, kuru realizācija var būt svarīgāka par visu pārējo. Kādu ceļu šajā brīdī īet, ir atkarīgs no vērtībām un garaspēka. Neviena no izvēlēm nevar tikt uzskatīta par labāku, jo vērtējums šajā gadījumā izriet no subjekta īpašībām un vērtību orientācijām. Būs situācijas, kad pamatmērķa atvirzīšana ļaus sasniegt pārējos mērķus un pietuvinās arī pamatmērķa realizācijai. Citās situācijās atteikšanās no sekošanas sākotnējem ideāliem, lai panāktu kompromisus mazāk svarīgos jautājumos novedīs pie subjekta diskreditācijas, tādējādi iznīcinot iespējas sasniegt jebkuru no mērķiem, bet vidējā termiņā padarīs mērķu realizāciju neiespējamu. Lai arī nākotnes prognozes ir nepieciešamas, tomēr notikumu attīstībā var ienākt sākotnēji nezināmi mainīgie. Šādas sakarības ir novērojamas politikā, kur politiķi vienmēr rīkojas ierobežotas informācijas apstākļos, taču vienlaikus ir spēkā arī uzņēmējdarbībā un jebkura indivīda dzīvē. Neviens no mums nevar garantēt, ka pēc 10 minūtēm vēl būs dzīvs. Protams, iespēja, ka būsim dzīvi īsā laika periodā vienmēr ir augstāka nekā ilgtermiņā, taču garantēt to nav iespējams.

Varam secināt, ka programmas sastādīšana ir svarīga un vajadzīga, taču tās realizācijas gaitā būs vajadzīgas korekcijas. Izvēloties mērķus, ir jāvērtē to sasniegšanai nepieciešamie resursi un iespējas, vienlaikus neatsakoties no savas iekšējas pārliecības. Iepriekšējā rakstā jau aplūkojām nepieciešamību pēc jaunas valsts bankas, kā rezultātā gan privātpersonām, gan uzņēmējiem kļūtu pieejamāki kredīti, kas veicinātu valsts tālāku izaugsmi. Valsts bankas izveidei būtu jāsāk ar ekspertu darba grupas sanāksmi, kas nospraustu tālākus mērķus bankas attīstībai un izveidei. Pēc ziņojuma sagatavošanas būtu jāveic saskaņošana ar Ekonomikas un Finanšu ministriju un tālāk tas jāvirza apstiprināšanai Ministru kabinetā. Lai atvieglotu procesu, viena no ministrijām, vēlams Finanšu ministrija, arī varētu uzņemties procesa vadību. Lai tas realizētos dzīvē būtu vajadzīga politiska griba to izdarīt, jo pat viens nozares ministrs varētu nebūt pietiekami spēcīgs, lai šādu iniciatīvu izbīdītu, ņemot vērā, ka bankas sākotnējā izveidē ir jāiegulda daudzi miljoni eiro. Pēc bankas nodibināšanas būtu iespējams izveidot atvieglotus nosacījumus valsts un pašvaldību, kā arī to uzņēmumu kontu atvēršanai un naudas plūsmām šajā bankā. Rezultātā valstij svarīgie resursi būtu droši noglabāti vienā valsts bankā un nevarētu atkārtoties Parex krīzes notikumi. Jāatceras, ka viens no argumentiem par labu bankas glābšanai bija nepieciešamība saglabāt valsts un pašvaldību noguldīto naudu šajā bankā. Attiecībā uz Krājbanku šāda metode netika pielietota un daudzas pašvaldības un valsts uzņēmumi savus līdzekļus tik tiešām arī zaudēja.

Secinājumi

Nobeigumā – pats svarīgākais programmas veidošanā un īstenošanā ir griba. Griba veidojas no domu plūsmas, bet domas no iepriekš uzņemtās informācijas. Ja vēlamies, lai valstī būtu godprātīgi valstsvīri, ir svarīgi, lai mēs tādus izaudzinātu. Šajā brīdī parādās katra personīgā atbildība. Ja nejūtaties pietiekami spēcīgi, lai paši īstenotu pārmaiņas, māciet bērnus par cilvēkiem, kas to varēs izdarīt. Lai tas izdotos ir svarīgi rādīt labu piemēru, jo bērni mācās tikai no vecākiem un apkārtējās vides. Līderi, vadītāji, kas spējīgi pagriezt tautas likteņus piedzimst reti un pārvar daudzus šķēršļus, lai realizētu savus mērķus. Latvija vēl gaida pārmaiņu iniciatorus. Iespējams, ka viņi ir kaut kur tepat blakus un tikai gaida īsto brīdi, lai sāktu darboties. Laiks rādīs.

Reformas Latvijas banku sistēmā

Latvijas iedzīvotāji jau ir pieraduši pie komercbanku sniegtajiem pakalpojumiem, kas ļauj gan iegādāties jaunu mājokli, gan aizņemties patēriņa vajadzībām, gan saņemt finansējumu uzņēmējdarbības uzsākšanai. Ja pirmos divus pakalpojumus piedāvā tikai komercbankas, tad pēdējo – atbalstu uzņēmējdarbībai nodrošina arī valstij piederošā Latvijas Attīstības finanšu institūcija ALTUM. Altum turpina kādreizējās Hipotēku un zemes bankas iesākto, taču vairs neizsniedz hipotekāros kredītus un nepiedāvā auto līzinga pakalpojumus.

Hipotēku bankas vēsture

Latvijas Hipotēku un zemes banka (turpmāk – Hipotēku banka) tika dibināta 1993. gadā un pilnībā piederēja Latvijas valstij. Dažus gadus vēlāk hipotēku bankai tika pievienota Latvijas lauksaimniecības finanšu sabiedrība. Jaunajā kapacitātē Hipotēku banka izsniedza aizdevumus, kuriem finansējumu piešķīra Pasaules banka. Kopumā Hipotēku bankai bija varākas funkcijas – mazo un vidējo uzņēmumu kreditēšana, hipotekārā kreditēšana un hipotekāro ķīlu zīmju emisija. Banka atbalstīja lauksaimniecības nozares attīstību, sieviešu – uzņēmējdarbības uzsācēju finansēšanu u.c. sabiedriski svarīgas jomas. 2009. gadā Parex krīzes ietekmē valdība parakstīja rīkojumu, kas paredzēja pārveidot Hipotēku banku par Attīstības banku, pārtraucot tās līdzdalību komercbanku sektorā. Lēmums tika pieņemts, kā daļa no vienošanās ar starptautiskajiem aizdevējiem – Starptautisko valūtas fondu un Eiropas Komisiju. Kopumā Latvija aizņēmās 4,5 miljardus eiro un procentos joprojām ik gadus maksā vairākus simtus miljonus eiro, nedzēšot parāda pamatsummu.

Nepieciešamība pēc jaunas valsts Bankas

Šobrīd Latvijas iedzīvotājiem nav iespējams aizņemties naudu no valsts. Hipotēku banka tās kādreizējā veidolā ir zudusi, arī valstij piederošā banka Citadele tika pārdota par sviestmaizi. Tas viss rada nepieciešamību pēc jaunas valsts komercbankas izveides, kas konkurētu ar tirgū jau esošajām skandināvu un krievu komercbankām. Šobrīd nav loģiska pamatojuma tam, ka iedzīvotāji nevar aizņemties vai noguldīt naudu valsts kredītiestādē un ir spiesti apgrozīt līdzekļus, izmantojot ārvalstu komersantus. Šāda situācija ir ne tikai nesaimnieciska, bet arī rada valstij reālus zaudējumus. Nav noslēpums, ka komercbanu sektors ik gadu nopelna vairākus simtus miljonus eiro. Daļu no šīm summas neapšaubāmi dod nerezidentu apkalpošana un šo sektoru valsts nevarētu apkalpot tā apšaubāmā rakstura dēļ. Otra puse, turpretim ir Latvijas pilsoņu ieguldījumi, kreditēšana, kontu apkalpošana un pārskaitījumu veikšana. Nebūtu pārlieku ambiciozi apgalvot, ka valsts varētu pārņemt vismaz 40% no privātpersonu apkalpošanas, neradot monopolstāvokli, bet paņemot daļu no peļņas valsts vajadzībām.

Papildus labums, ko dotu valsts bankas izveide būtu aktīvāka uzņēmējdarbības kreditēšana un lielāka konkurence par aizdevumu izsniegšanu uzņēmējiem. Tas ļautu samazināt cenas par finanšu resursu izsniegšanu un veicinātu Latvijas ekonmikas straujāku augšupeju. Lai arī lielāko komercbanku vadītāji presē apgalvo, ka būtu laimīgi kreditēt vairāk uzņēmējus, tomēr mēs zinām, ka reālā pasaulē vārdi ne vienmēr saskan ar darbiem. Reti, kurš uzņēmējs ir gatavs ieķīlāt visu savu īpašumu vai aktīvus, lai aizņemtos no bankas salīdzinoši nelielas summas uzņēmējdarbības attīstīšanai. Valsts varētu sniegt ieguldījumu samazinot šo prasību līmeni. Arī situācijās, kad tiek prasīta kāda uzņēmuma maksātnespēja, ne vienmēr tas ir pamatoti. Ir reizes, kad daudz lielāku ieguvumu varētu dot uzņēmējdarbības nostiprināšana, jo tādā veidā tiktu saglabātas darba vietas lauku reģionos. No komercbanku viedokļa šāda pretimnākšana var izrādīties lieka greznība. No valsts skatu punkta dzīvības saglabāšana lauku reģionos izmaksā nesalīdzināmi dārgāk nekā lielo uzņēmumu attīstība un kaut neliela subsidēšana. Šobrīd apstākļos, kad tirgū valda komercbanku diktāts un naudas saņemšanai ir vajadzīgs ārvalstu kredītiestāžu atbalsts, iedzīvotāji nereti uzskata, ka ātrie kredīti vai krieviem  быстрые кредиты un citiīstermiņa aizdevumi ir labākais risinājums. Tā kā procentu likmes šim finanšu pakalpojumam ir nesamērīgi augstas un nebanku aizdevēji ik gadu nopelna Latvijā vien vairāk kā 100 miljonus eiro, ir skaidrs, ka arī šajā lauciņā valsts varētu spēlēt savu lomu. Mikrokreditēšanas programmas nebūtu jaunās valsts bankas uzmanības fokuss, taču būtu iespējams ieviest kredītlīnijas pakalpojumus katram Latvijas pilsonim, ņemot vērā viņa ienākumus un līdzšinējo sadarbību ar valsts institūcijām un privātajiem uzņēmumiem. Ja šāda pieeja izrādītos maldīga, būtu iespējams ieviest kreditēšanas nosacījumus ar atvieglotiem nosacījumiem, izmantojot pašvaldību veidotus atbalsta instrumentus. Kopumā varam secināt, ka iespējas izvērsties šajā jautājumā būtu plašas un Latvijas valdībai atliek vien rīkoties, lai palielinātu savas valsts iedzīvotāju labklājību.

 

Saeimas vēlēšanas

Latvijas Republikā Saeima ir galvenā likumdošanas institūcija. Tās kompetencē ir likumprojektu izskatīšana trīs lasījumos un virzīšana apstiprināšanai valsts prezidentam. Valsts prezidentam ir tiesības lūgt Saeimai kādu likumprojektu pārskatīt, ja tas nav pietiekami kvalitatīvs. Saeima var ignorēt prezidenta iniciatīvu un šādā variantā prezidentam tas ir jāapstiprina sākotnējā redakcijā. Tiesa, ņemot vērā prezidenta institūcijas ietekmi prezidenta rekomendācijas, lielākoties, tiek ņemtas vērā.

Kad notiek Saeimas vēlēšanas ?

Latvijas Republikas Saeimas vēlēšanas notiek reizi četros gados, oktobra pirmajā sestdienā. Vēlēšanās var piedalīties visi balstiesīgie pilsoņi, t.i. tie, kas sasnieguši 18 gadu vecumu, nav psihiski slimi un neatrodas cietumā. Dalība vēlēšanās ir iespējama jebkurā vēlēšanu apgabalā. Kopumā Latvija ir sadalīta piecos vēlēšanu apgabalos – Rīga, Kurzeme, Latgale, Vidzeme un Zemgale.

Saeimas vēlēšanās tiek balsots par politiskajām partijām, nevis konkrētiem cilvēkiem. Vēlētājiem ir iespēja ievilkt plusiņu vai izsvītrot sev tīkamos vai gluži pretēji netīkamos kandidātus. Plusiņu un svītrojumu skaits var ietekmēt to, kuri deputātu amata kandidāti tiek ievēlēti. Tajā pat laikā galvenais, kas jāatceras – vēlētāji balso par partijām. Ievēlētie deputāti ir šo partiju pārstāvji un realizē partijas programmā norādītās intereses. Vienlaikus deputātiem ir iespēja izstāties no saraksta un turpināt strādāt Saeimā kā neatkarīgiem deputātiem. Tas nav labi, taču reizēm tā notiek.

Cik ilgi norisinās vēlēšanas ?

Saeimas vēlēšanas norisinās no plkst. 7.00 līdz plkst. 20.00 oktobra pēdējā sestdienā. Vēlētājiem, kas nevar apmeklēt iecirkni konkrētajā laikā ir iespēja nodot balsti vairākas dienas iepriekš. Tie Latvijas pilsoņi, kas dzīvo ārpus valsts robežām var nobalsot arī sev tuvākajā balsošanas iecirknī ārvalstīs vai balsot par pastu. Vēlēšanu norises kārtība un iecirkņu atrašanās vietas ir atspoguļotas Centrālās Vēlēšanu komisijas mājaslapā.

Vai es varu kļūt par deputāta amata kandidātu ?

Pretendētu uz deputāta amatu var ikviens, kas sasniedzis 21 gadu vecumu un atbilst likuma prasībām. Kandidēt individuāli nav iespējams. Lai varētu piedalīties vēlēšanās kā deputātu amata kandidāts ir jāiestājas kādā partijā un jāpanāk, ka partija iekļauj tevi deputātu amata kandidātu sarakstā kādā no pieciem vēlēšanu apgabaliem.

Kopējais deputātu skaits Latvijas Republikas Saeimā ir 100. Lai Saeimā iekļūtu kāda partija tai ir jāsavāc vismaz 5% no visu vēlēšanās nodoto balsu kopskaita.

Vai es varu iemest vēlēšanu kastē tukšu aploksni ?

Jā, Tu to vari darīt, bet tas būtu tas pats, kas vienkārši nepiedalīties vēlēšanās vai iemest savu aploksni miskastē. Ja domā, ka šādā veidā paud savu attieksmi un kāds to sadzirdēs, Tu maldies. Šādas nevardarbīgā protesta akcijas interesē tikai žurnālistus un reizēm studentus.

Vai es varu nepiedalīties vēlēšanās ?

Jā, dalība Saeimas vēlēšanās nav obligāta. Atsevišķās valstīs dalība ir obligāta un tiem, kas nepiedalās tiek noteikti simboliski sodi. Svarīgākais – no tavas balss var būt atkarīgs, kas pārstāvēs Latviju nākamos četrus gadus. Esi atbildīgs. Domā par ko balso.

Latvijas politiskā sistēma

Latvija ir demokrātiska, parlamentārā republika. Visa vara Latvijas republikā pieder Latvijas tautai, kas to realizē ievēlot 100 deputātus Latvijas Republikas Saeimā. Deputāti izvirza un ievēl valsts prezidentu, kurš savukārt izvirza premjerministru. Gan prezidents, gan premjerministrs var nebūt no Saeimas deputāti. Izvirzītais premejerministra amata kandidāts sastāda Ministru kabinetu un cenšas iegūt deputātu atbalstu. Ja tas izdodas Ministru kabinets ir uzskatāms par apstiprinātu un var sākt strādāt. Ministru kabinets ir galvenā izpildvara, taču praksē vismaz Latvijas situācijā ir ar lielāku ietekmi nekā pati Saeima. Šī iemesla dēļ ir svarīgi ievēlēt tādu premjerministru, kas kalpo tautas interesēm.

Paralēli Latvijas politiskā vēsture apliecina, ka premejerministra amats nav stabils. Premjers var zaudēt savu amata pozīciju brīdī, kad tas zaudē deputātu un to pārstāvošo politisko partiju atbalstu. Deputāti var izteikt neuzticību prmejeram, nobalsot par to un premjerministrs zaudē savu amatu. Kad tas ir noticis riņa dancis sākas no jauna. Prezidenets izvirza jaunu premejerministra amata kandidātu, tas sastāda kabinetu un cenšas iegūt deputātu atbalstu.

Neatkarīgās Latvijas Otrās Republikas vēsturē mēs esam redzējuši daudzus premejerministrus un vēll vairāk kandidātus. Ne visiem izdodas iegūt atbalstu no deputātiem. Lai nerastos vajadzība pēc ilgstošiem meklējumiem, prezidents pirms kandidāta izvirzīšanas veic konsultācijas ar partijām, lai noskaidrotu, vai tās gatavojas atbalstīt virzāmo kandidātu. Tā kā prezidentam šajā procesā ir īpaša loma, partijas vēlas prezidenta amatā iebīdīt savu kandidātu, lai tas vēlāk varētu palīdzēt realizēt tām savas intereses.

Vērts atzīmēt ka jau pēc politoloģijas teorijas partijas pārstāv noteiktas intereses. Tā tas ir arī Latvijas gadījumā, līdz ar to nevajadzētu brīnīties, ka Zaļo un Zemnieku savienība pārstāv lielzemnieku intereses. Tiesa, šo zemnieku mērogs reizēm pārsniedz kādreizējās vācu muižniecības zemju meŗogu. Vienlaiku Saskaņas centrs pārstāv krievu intereses un Saeimā runā, galvenokārt, par mazākumtiesību interešu aizstāvību. Šobrīd Latvijas valsts prezidents ir R. Vējonis, kas tika ievēlēts no Zaļo un Zemnieku Savienības kandidātu saraksta, apsteidzot savu konkurentu, ko izvirzīja (Visu Latvijai/TB LNNK) E. Levitu.

Turpmākajās publikācijās iepazīstināsim ar citiem Latvijas politiskās sistēmas aspektiem.