Reformas Latvijas banku sistēmā

Latvijas iedzīvotāji jau ir pieraduši pie komercbanku sniegtajiem pakalpojumiem, kas ļauj gan iegādāties jaunu mājokli, gan aizņemties patēriņa vajadzībām, gan saņemt finansējumu uzņēmējdarbības uzsākšanai. Ja pirmos divus pakalpojumus piedāvā tikai komercbankas, tad pēdējo – atbalstu uzņēmējdarbībai nodrošina arī valstij piederošā Latvijas Attīstības finanšu institūcija ALTUM. Altum turpina kādreizējās Hipotēku un zemes bankas iesākto, taču vairs neizsniedz hipotekāros kredītus un nepiedāvā auto līzinga pakalpojumus.

Hipotēku bankas vēsture

Latvijas Hipotēku un zemes banka (turpmāk – Hipotēku banka) tika dibināta 1993. gadā un pilnībā piederēja Latvijas valstij. Dažus gadus vēlāk hipotēku bankai tika pievienota Latvijas lauksaimniecības finanšu sabiedrība. Jaunajā kapacitātē Hipotēku banka izsniedza aizdevumus, kuriem finansējumu piešķīra Pasaules banka. Kopumā Hipotēku bankai bija varākas funkcijas – mazo un vidējo uzņēmumu kreditēšana, hipotekārā kreditēšana un hipotekāro ķīlu zīmju emisija. Banka atbalstīja lauksaimniecības nozares attīstību, sieviešu – uzņēmējdarbības uzsācēju finansēšanu u.c. sabiedriski svarīgas jomas. 2009. gadā Parex krīzes ietekmē valdība parakstīja rīkojumu, kas paredzēja pārveidot Hipotēku banku par Attīstības banku, pārtraucot tās līdzdalību komercbanku sektorā. Lēmums tika pieņemts, kā daļa no vienošanās ar starptautiskajiem aizdevējiem – Starptautisko valūtas fondu un Eiropas Komisiju. Kopumā Latvija aizņēmās 4,5 miljardus eiro un procentos joprojām ik gadus maksā vairākus simtus miljonus eiro, nedzēšot parāda pamatsummu.

Nepieciešamība pēc jaunas valsts Bankas

Šobrīd Latvijas iedzīvotājiem nav iespējams aizņemties naudu no valsts. Hipotēku banka tās kādreizējā veidolā ir zudusi, arī valstij piederošā banka Citadele tika pārdota par sviestmaizi. Tas viss rada nepieciešamību pēc jaunas valsts komercbankas izveides, kas konkurētu ar tirgū jau esošajām skandināvu un krievu komercbankām. Šobrīd nav loģiska pamatojuma tam, ka iedzīvotāji nevar aizņemties vai noguldīt naudu valsts kredītiestādē un ir spiesti apgrozīt līdzekļus, izmantojot ārvalstu komersantus. Šāda situācija ir ne tikai nesaimnieciska, bet arī rada valstij reālus zaudējumus. Nav noslēpums, ka komercbanu sektors ik gadu nopelna vairākus simtus miljonus eiro. Daļu no šīm summas neapšaubāmi dod nerezidentu apkalpošana un šo sektoru valsts nevarētu apkalpot tā apšaubāmā rakstura dēļ. Otra puse, turpretim ir Latvijas pilsoņu ieguldījumi, kreditēšana, kontu apkalpošana un pārskaitījumu veikšana. Nebūtu pārlieku ambiciozi apgalvot, ka valsts varētu pārņemt vismaz 40% no privātpersonu apkalpošanas, neradot monopolstāvokli, bet paņemot daļu no peļņas valsts vajadzībām.

Papildus labums, ko dotu valsts bankas izveide būtu aktīvāka uzņēmējdarbības kreditēšana un lielāka konkurence par aizdevumu izsniegšanu uzņēmējiem. Tas ļautu samazināt cenas par finanšu resursu izsniegšanu un veicinātu Latvijas ekonmikas straujāku augšupeju. Lai arī lielāko komercbanku vadītāji presē apgalvo, ka būtu laimīgi kreditēt vairāk uzņēmējus, tomēr mēs zinām, ka reālā pasaulē vārdi ne vienmēr saskan ar darbiem. Reti, kurš uzņēmējs ir gatavs ieķīlāt visu savu īpašumu vai aktīvus, lai aizņemtos no bankas salīdzinoši nelielas summas uzņēmējdarbības attīstīšanai. Valsts varētu sniegt ieguldījumu samazinot šo prasību līmeni. Arī situācijās, kad tiek prasīta kāda uzņēmuma maksātnespēja, ne vienmēr tas ir pamatoti. Ir reizes, kad daudz lielāku ieguvumu varētu dot uzņēmējdarbības nostiprināšana, jo tādā veidā tiktu saglabātas darba vietas lauku reģionos. No komercbanku viedokļa šāda pretimnākšana var izrādīties lieka greznība. No valsts skatu punkta dzīvības saglabāšana lauku reģionos izmaksā nesalīdzināmi dārgāk nekā lielo uzņēmumu attīstība un kaut neliela subsidēšana. Šobrīd apstākļos, kad tirgū valda komercbanku diktāts un naudas saņemšanai ir vajadzīgs ārvalstu kredītiestāžu atbalsts, iedzīvotāji nereti uzskata, ka ātrie kredīti vai krieviem  быстрые кредиты un citiīstermiņa aizdevumi ir labākais risinājums. Tā kā procentu likmes šim finanšu pakalpojumam ir nesamērīgi augstas un nebanku aizdevēji ik gadu nopelna Latvijā vien vairāk kā 100 miljonus eiro, ir skaidrs, ka arī šajā lauciņā valsts varētu spēlēt savu lomu. Mikrokreditēšanas programmas nebūtu jaunās valsts bankas uzmanības fokuss, taču būtu iespējams ieviest kredītlīnijas pakalpojumus katram Latvijas pilsonim, ņemot vērā viņa ienākumus un līdzšinējo sadarbību ar valsts institūcijām un privātajiem uzņēmumiem. Ja šāda pieeja izrādītos maldīga, būtu iespējams ieviest kreditēšanas nosacījumus ar atvieglotiem nosacījumiem, izmantojot pašvaldību veidotus atbalsta instrumentus. Kopumā varam secināt, ka iespējas izvērsties šajā jautājumā būtu plašas un Latvijas valdībai atliek vien rīkoties, lai palielinātu savas valsts iedzīvotāju labklājību.